Mocīt SEVI

Sevis mocīšana ir neļaušana sev būt laimīgam, pieņemtam un mīlētam, citiem vārdiem sakot, tas ir smaguma un nemiera stāvoklis ķermenī.

Ķermenim sevis mocīšanas stāvoklis ļoti nepatīk, un tas visādos veidos signalizē par to, parasti caur nepatīkamām sajūtām.

Ir cilvēki, kuri ir jūtīgāki, viņi šo ķermeņa komunikācijas, sazināšanās mehānismu sajūt daudz spēcīgāk un intensīvāk. Tā ir liela priekšrocība, ja cilvēks pārzina savu ķermeni, atpazīst tā valodu un rīkojas, tajā ieklausoties. Savukārt, ja šāds jūtīgs cilvēks ir neskaidrībā par notiekošo un ignorē ķermeņa signālus, viņš/a to sāk piedzīvot kā nemieru un trauksmi.

Mūsdienās saka, ka ar nemieru un trauksmi ir jāsadzīvo. Šeit es gribētu precizēt - šāds stāvoklis ir jāizprot un jātransformē.

Nepatīkamas sajūtas ķermenī vēlas tik izgaismotas, pieņemtas un transformētas. Šis process notiek patiesā sadarbībā, dejā un dziļā mīlestībā ar savu fizisko ķermeni.